"Vakara Ziņas" raksta par Pēteri Dimantu

Palielināt attēlu

"Ogrēnietis Pēteris Dimants ir uzņēmējs, turklāt nepieklājīgi jauns," ar šo teikumu sākas aizvadītajā piektdienā "Vakara ziņās" publicētā intervija ar vienu no visaprunātākajiem portāla ogrenet.lv personāžiem. "Radošs, erudīts ar spēcīgu uzņēmēja domāšanu. Parasti par viņu sliktu runā tie cilvēki, kas paši nav gatavi aktīvi strādāt un realizēt aizvien jaunus projektus, vien skauž cita panākumus, kas izcīnīti ar smagu un neatlaidīgu darbu.

Dimants nav mantojis miljonus vērtus īpašumus, uzņēmējdarbību uzsācis ar vienu santīmu kabatā un pats ar savu rosīgumu ticis pie naudas, kuru ciena. Lai arī viņš pārvalda miljonu vērtus īpašumus, sevi par miljonāru nevēlas dēvēt.

Ar Pēteri tiekos pelēkā ziemas vakarā. Braucot uz interviju, automašīnas loga tīrītājs naski aizslauka lielās lietus lāses, kas sitas stiklā. Lai arī ar joni tuvojas Ziemassvētki, visapkārt ir nomācoši pelēks. Taču saruna ar Pēteri liek pārdomāt vērtības un lietas sev apkārt. Viņš iedvesmo un pārliecina, ka laiks ir dārgs un to lietderīgi jāizmanto, nevis kūtri jāgaida, kad no gaisa nokritīs miljons.

Ar motociklu uz Rīgu piketēt

— Tu piederi pie jaunās paaudzes. Te laikam arī vietā minēt, ka esi tikai 26 gadus vecs?
— Jā. Man bija laba padomu deva, jo paguvu izjust nenormālo deficītu un naudas badu, kā arī nepareizo sistēmu — bērnudārzā, skolā un vispār sabiedrībā. Es paguvu būt pēdējais oktobrēns. Tā kā man ir pēdējā padomju laika pote, ar kuru trāpīts laikā un vietā. Paldies jāsaka manai mammai un vecvecākiem, kas mani uzaudzinājuši, jo tēva man nekad nav bijis. Zinu, ar kādām pūlēm man tika sagādātas laukuma slidas. Krāju kapeikas, lai varētu paēst pusdienas. Apmēram deviņu gadu vecumā sapratu, ka gribu dzīvot savādāk, dzīvi veidot pats ar savu naudu. Nonācu pie atziņas, ka neatkarība — tā ir nauda. Jā, tas bija pietiekoši agri, jo bērnība man ir pietiekami skandaloza.

– Kur un kā pagāja tava bērnība?
– Esmu dzimis un skolas gaitas sācis Ogres rajona Rembatē. Vienā skolā neuzturējos sevišķi ilgi. Kā tagad man teikuši speciālisti, tā laika sistēma, iespējams, nespēja noslogot manu domāšanu un radošās izpausmes. Skolā daudzko nedrīkstēja darīt, tāpēc sāku pats kaut ko veidot — pārtaisīju atzīmju žurnālu, organizēju spilvenu karus, pat bēgšanu no bērnudārza. Pirmajā klasē noorganizēju bērnudārza grupu ar pieciem bērniem, kas atbalstīja manu ideju — protestu pret bērnudārza sistēmu. Izplānoju — lai kaut ko panāktu, jābrauc uz Rīgu piketēt. Brauciens bija plānots ar motociklu, lai arī es nepratu šo spēkratu stūrēt. No redzētā zināju, ka to iedarbināt nav sarežģīti. Nedēļu ar domubiedriem rūpīgi gatavojos tālajam ceļam, krājām grauzdiņus un ābolus, somās līdzņemšanai kārtojām arī drēbes. Taču, kad no rīta bijām aizgājuši līdz motociklam, acīmredzot bija notikusi informācijas noplūde un tikām notverti brīdī, kad kravājāmies prombraukšanai.

Skolas laikā visiem vajadzēja nēsāt vienādas zilas formas, bet es uz skolu gāju savās drēbēs. Tā skolas laikā saņēmu vairākas piezīmes, par ko mani kaunināja skolas līnijā, bet es turpināju protestu pret šo sistēmu.

Tad aizgāju mācīties uz Lielvārdes vidusskolu un beidzot atradu sev radošu pielietojumu. Diemžēl skolā mācījos tikai neilgu laiku. Vēlāk Ogres ģimnāzijā vairākus gadus biju klases vecākais un vairākas reizes «Gada skolēns» titula ieguvējs, arī skolēnu prezidents. Man radās motivācija kļūt par gada skolēnu, jo tas deva iespēju bez maksas ceļot uz kādu no Eiropas valstīm. Tāpēc arī nolēmu piedalīties Ogres skaistumkonkursā

—Nav noslēpums, ka vispirms ieguvi titulu «Misters Ogre» un tad tevi nominēja arī par «Misteru Latvija».
— Konkursā piedalījos nevis, lai savu skaistumu pierādītu. Tai laikā man nebija naudas. Bet, iesaistoties šajās aktivitātēs, man bija lieliska iespēja aizbraukt ārpus Latvijas uz Tunisiju. Pēc konkursa aptuveni sešus gadus izvairījos runāt ar medijiem par to, kāpēc piedalījos skaistumkonkursā. Pēc tam sāku domāt, par ko man galu galā kaunēties, jo Latvijā esmu ieguvis 1. vietu. Nekad nebiju cerējis, ka uzvarēšu. Konkursa laikā iemācījos, daudz ko noderīgu — kā kopt sevi, kā sevi pasniegt un kā ģērbties.

Naudu nesauc par «piķi», «zaļajiem» vai «gabaliņiem»

— Cik tu biji vecs, kad piedalījies skaistumkonkursā?
— Šķiet, man bija 18 gadi. Ārprāts, tagad jau 26! Esmu vecs. Ja ir runa par gadiem, pārdzīvoju par savu vecumu. Katru gadu trīs dienas pirms dzimšanas dienas man iestājas maza depresija. Tajā laikā ar mani labāk nerunāt. Neesmu dusmīgs, bet iegrimis sevī. Šajās dienās neorganizēju nevienu tikšanos, jo analizēju nodzīvoto gadu, pārmetu sev, ka par maz esmu izdarījis savā un pilsētas labā. Šogad depresiju pārdzīvoju visvieglāk. Sapratu, ka man ir «palaisti» pieci lieli nekustamā īpašuma projekti, no kuriem vairāki realizēti. Šogad dzimis mans dēls Ričards, kuram tagad ir pieci mēneši. Vislielāko gandarījumu man radīja paša izgatavotā koka sētiņa, pa kuru dēls var rāpot. Man pat šķita, ka pašgatavotā sētiņa ir daudz lielāks un nozīmīgāks darbs nekā tagad Ogres autoostas būvniecība...

— Bērnībā tev bija skaidrs mērķis kā nākotnē kļūt par finansiāli neatkarīgu cilvēku?
— Nauda — tā ir neatkarība, bet tas nav laimes pamats. Laime ir ģimene, vesels bērns, mazais kaķis Rudis, kas pa māju skraida, mans suns Joka un cilvēki, ar kuriem es strādāju. Jau agri sāku strādāt. Skolas vasaras brīvlaikā devos uz Vāciju strādāt, man bija tikai 12 gadi. Katru vasaru līdz pat 18 gadu vecumam braucu strādāt uz Vāciju. Tur iemācījos strādāt, runāt vācu valodā un ieklausījos gudros cilvēkos, kas uzsvēra, ka visa pamatā ir izglītība. Tāpēc iestājos vidusskolā, un kā loģisks turpinājums sekoja studijas augstskolā, kur plānoju turpināt mācīties doktorantūrā Uzņēmējdarbības vadību. Vācijā ieguvu atziņas, ka no darba nav jābaidās un daudz jāstrādā, kā arī nopelnītā nauda pareizi jāiegulda. Ieguldīju to izglītībā, kursos un semināros, arī ceļojumos, lai iegūtu jaunu pieredzi. Latvieši ir malači, jo mums piemīt emulatora spējas, ja vajag mēs ravējam dārzu, ja vajag ceļam māju un krāsojam. Mans pirmais biznesa projekts sākās ģimnāzijas laikā, kad Vācijā nopelnīto naudu ieguldīju akciju tirgū. Tad sākās vairāki projekti ar nekustamā īpašuma pirkšanu, sakārtošanu un pārdošanu. Šobrīd naudu esmu ieguldījis kādos 20 projektos, kurus attīsta jaunieši. Tie ir vidēja mēroga uzņēmumi. Tagad jūtu, ka vairs nespēju aptvert visus šos biznesus un godīgi tos atstāju vai pārdodu savas daļas šajos uzņēmumos.

Man tagad ir nauda. Ja cilvēks bez naudas saka, ka naudā laimes nav, es viņam neticu. Viņš taču nezina, kā ir tad, kad ir nauda. Esmu arī pārbaudījis, ka nauda sev līdzi nes lielu slogu, atbildību un problēmas. Man visu laiku bija mērķis – zināma naudas summa. Vajag tikai uzdrīkstēties, jo naudas pelnīšana, tas nav zaimojoši.

— Tu esi miljonārs?
— Miljonārs ir cilvēks, kuram kontā ir miljons latu. Taču ja īpašumi ir viena miljona apmērā, tas ir tikai nosacīts miljonārs. Es uzskatu, ka Latvijā vārds «miljonārs» ir par daudz nodeldēts. Cilvēks nav miljonārs, ja nejauši saņēmis mantojumu. Miljonārs ir tas, kas sācis biznesu ar vienu santīmu un kapitālu veiksmīgi pavairojis līdz miljonam. Tas ir cilvēks, kas naudu nekad nesauc par «piķi», «zaļajiem» un «gabaliņiem», bet saka, ka nauda — tie ir lati un tas ir miljons. Nauda ir jāciena.
Ja nosauktu sevi par miljonāru, tad man prasītu deklarācijas, bet uz šo brīdi man nekas daudz nepieder, drīzāk savu sievu Evitu nosauktu par miljonāri. Man viņa ir miljonāre, jo Evitai miljons vērta ir ģimene. Sieva un dēls man ir vissvarīgākie cilvēki, mans miljons. Evita bija tā, kas noticēja un pieņēma mani tādu, kāds es esmu.

Plāno biznesu citās valstīs

— Lai arī esi sevi nodrošinājis ar naudu, tu joprojām uzsāc jaunus biznesa projektus?
— Esmu palicis par sava darba fanu. Ne jau dēļ naudas es tagad strādāju, es daru, lai kaut ko radītu. Patīk apstāties būvniecības objektā un skatīties tapšanas procesā, kā cilvēki strādā, kā nes, runā, organizē, piebrauc un aizbrauc mašīnas. Tas ir kaifs, kuru nevar nopirkt par naudu. Jūtos kā orķestra vadītājs. Naudas dēļ jāveido un jādara projekts, kas patīk, nevis tas, kurā var gūt peļņu. Tāpēc ceļu mājas, kas nebūt nav bizness numur viens. Tas ir ilgtermiņa smags bizness, jo apmaksu laiks ir 12 gadi. Māklerēšanā, starpniecībā un akciju tirdzniecībā šis laiks var būt piecas reizes mazāk. Taču tā kā esmu nodrošinājies un naudas man ir pietiekami, gribu celt. Nākotnes projektā ir daudzstāvu nami un vairāku simtu māju privātrajons pie Ogres, kas taps nākamā gada pavasarī. Uz šo brīdi vadu astoņus nelielus un trīs lielus uzņēmumus. Man ir ļoti laba komanda un uz komandas darbiniekiem nedrīkst taupīt ne līdzekļus, ne laiku.

— Vai var sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, ja šajā jomā nav akadēmiskas izglītības?
— Protams! Ja cilvēkam ir ideja, ko darīt, tad vēl nevar saukties par uzņēmēju vai topošo miljonāru. Taču uz to jātiecas. Tagad, kad nav robežu, mēs savu biznesu varam plānot arī citās valstīs. Arī es tuvākajā laikā plānoju biznesu Ungārijā, Horvātijā un Ukrainā.

— Intervijas sākumā tu saki, ka neesi īpaši atpazīstams. Bet tas nav pareizi teikts, jo nule kā startēji 9. Saeimas vēlēšanās.

— Pienāk mirklis, kad mēģinām kļūt populāri. Populārs var būt divu iemeslu pēc — vai nu reklamējot sevi, veidojot atpazīstamību firmai, kuru cilvēks vada, vai nu darbojoties politikā. Abās šajās jomās atpazīstamība ir vajadzīga. Jo atpazīstamība lielāka, jo tava cena kļūst lielāka.

Taču, kad iesaistījos politikā, viss mainījās. Pirms tam par jauno un veiksmīgo Pēteri Dimantu mediji 99 procentos gadījumu rakstīja pozitīvo, minēja kā piemēru jauniešiem, kā jācīnās un jāveido sava karjera. Nu mediju publikācijās biju kļuvis par sava labuma meklētāju, kurš politiku izmanto kā sava biznesa naudas vairošanu. Tajā brīdī, šis jaunā un pozitīvā cilvēka reitings sāka kristies un klāt nāca negatīva piegarša, ka esmu nelikumīgi privatizējis to un to. Nesaku, ka kaut ko neesmu izdarījis, saku, ka neesmu neko nozadzis, bet cilvēki vienmēr meklēs kaut kādu izskaidrojumu, kāpēc man ir vairāk naudas. Tālab visvieglāk ir pateikt, ka es zogu.

Mani biznesa projekti nav kļuvuši vairāk vai mazāk tajā brīdī, kad es darbojos kā Ogres pašvaldības deputāts, arī lielajā politikā. Manā biznesā katru gadu dubultojas apgrozījums un projektu daudzums. Visu laiku tā līkne iet uz augšu, tāpēc neuzskatu, ka man var pārmest kaut ko negatīvu.

— Daudzi tev pārmet Ogres autoostas celtniecību...
— Ne jau es no citu naudas ceļu autoostu. Tā top pa manu naudu un uz pašvaldības zemes. Jaunajā autoostā cilvēki varēs sagaidīt nepieciešamo autobusu, «Narvesenā» nopirkt bulciņu, bankā samaksāt rēķinu. Būtu jāpriecājas, ka beidzot Ogrē būs autoosta, taču es dzirdu: «Vai tiešām šis jaunais cilvēks būs spējīgs uzcelt autoostu?»

— Tagad, kad esi sevi pierādījis biznesa pasaulē, vai izjūti arī skaudību?
— Noteikti, katru dienu. Es reizēm brīnos par cilvēku skaudību. Ir kāds cilvēks, kuru reiz uzskatīju par savu protežē, taču patreiz viņš neveiksmīgi ieguldījis savu naudu un ir uz bankrota robežas. Mēs pat bijām labi čomi, bet pašlaik mūsu attiecības ir nekādas. Man, piemēram, patīk, ja cilvēkiem veicas, es neesmu skaudīgs.

Santa Sergejeva
"Vakara Ziņas"